Viss par prasmēm Eiropas skatījumā

Pagājušajā gadā Eiropas profesionālās izglītības attīstības centrs (CEDEFOP) veica apjomīgu pētījumu par prasmēm un nodarbinātību – aptaujāti tika 46 000 strādājošo 29 Eiropas valstīs. CEDEFOP Eiropas prasmju un nodarbinātības pētījums ir periodisks pētījums (iepriekšējais tika veikts 2014. gadā), kas apkopo informāciju par prasmju prasībām darba vietās, digitalizāciju, prasmju neatbilstību un mācīšanās pieredzi uzņēmumos. Pētījums aptver arī tādas tēmas kā apmierinātība ar darbu, darba organizēšanu, attālināto darbu, COVID-19 ietekmi utt.

Attiecībā uz COVID-19 ietekmi respondentiem tika uzdots jautājums: “Vai tika samazinātas dienas vai nedēļas darba stundas?”. Saskaņā ar aptaujas rezultātiem Latvijā stundu samazinājums bija viens zemākajiem, t.i., 16% respondenti atbildēja, ka viņiem tika samazinātas darba stundas. Visvairāk darba stundu skaits ir samazināts Čehijā (30%) un Slovākijā (28%), vismazākais darba stundu skaits ir Skandināvijas valstīs Somijā (11%) un Zviedrijā (14%), kā arī Nīderlandē (11%). Profesiju griezumā vismazākais darba stundu skaita samazinājums ir darbiniekiem ar profesionālu ievirzi un vadītājiem, visvairāk – tirdzniecības darbiniekiem un tiem, kuri ir nodarbināti lauksaimniecībā. Dzimumu griezumā nav novērojamas atšķirības. Vislielākās atšķirības ir novērojamas pēc vecuma, t.i., līdz ar vecumu samazinās to nodarbināto skaits, kuriem ir samazināts darba stundu skaits. Vērtējot pēc izglītības, nav novērojamas būtiskas atšķirības, nedaudz samazinās nostrādāto stundu skaits līdz ar izglītības līmeni – jo augstāks izglītības līmenis, jo mazāk respondentu atbildēja, ka viņiem ir samazinājies stundu skaits, taču atšķirības nav būtiskas – 1-2% robežās.

Latvijā nav arī plaši izplatīta prakse – strādāt ārpus uzņēmuma biroja – tādu bija 29%. Īrijā un Nīderlandē tādu bija 47%. Šajās valstīs darbinieki saskaras ar sociālo distancēšanos: Īrijā 59%, Nīderlandē 54%, Latvijā salīdzinoši tikai 37%. Taču Īrija ir tā valsts, kur visvairāk tika apmācīti darbinieki tiešsaistē (60%), tai seko Zviedrija (54%) un Somija (51%), Latvijā 38%, vismazāk Francijā – 23%. Īrijā visvairāk arī izmanto digitālos rīkus pienākumu veikšanai (55%), Latvijā tādu ir 38%.

Vislielākais pieprasījums pēc darbiniekiem ar zemu izglītības līmeni (0-2 ISCED līmenis, pamatizglītība) ir Itālijā 35%, Latvijā tie ir tikai 8%. Līdz ar to var apgalvot, ka Latvijā ir viens no viszemākajiem pieprasījumiem pēc zemu kvalificēta darbaspēka. Dzimumu griezumā: nedaudz vairāk ka sievietēm (2 procentpunkti) ar zemām prasmēm ir pieprasīti vīrieši.

Viens no būtiskākajiem darba tirgus rādītājiem ir prasmju atbilstība darba tirgum, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka prasmes ir nepietiekošas, nereti darbinieki ir pārāk kvalificēti noteikta darba veikšanai. Augstāks izglītības līmenis nekā to pieprasa konkrētā darba veikšana ir Lietuvā (38%), Latvijā šis rādītājs ir diezgan augsts (33%). Piemēram, Nīderlandē tādu ir tikai 16%. Vislielākā neatbilstība ir novērojama mākslas nozarē (40%), viesmīlības un transporta nozarēs, vismazāk nozarēs, kuras ir saistītas ar ražošanu – izrakteņu ieguve, enerģētika, ūdens un atkritumu saimniecība. Sievietes biežāk strādā profesijās, kur viņu prasmes ir augtākas nekā tas būtu nepieciešams.

Lai novērstu prasmju neatbilstību, visprecīzāk tas būtu nosakāms ar atbilstošu izglītību, taču Latvijā tikai 24% gadījumu izglītības joma atbilst veicamajam darbam, Somijā šis rādītājs ir 41%, Igaunijā – 34%. Nozaru griezumā visvairāk izglītības joma ar veicamo darbi sakrīt tieši veselības un sociālās aprūpes nozarē (45%, tai seko izglītības nozare – 41%), vismazāk administratīvajos darbos (16%), kā arī finanšu un apdrošināšanas nozarē (17%).

Rumānija ir tā valsts, kurā visvairāk ir novērojama nepietiekama prasmju izmantošana darba vietās (66%), arī Latvijā šis rādītājs ir pietiekami augsts – 55%. Visvairāk prasmes netiek pielietotas veselības un sociālās aprūpes nozarē, vismazāk – lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarē, prasmju nepietiekama pielietošana pieaug līdz ar vecumu.

Visvairāk attālināti strādā zviedri (60%), tam seko Nīderlande (56%) un Somija (54%). Savukārt vismazāk attālināti strādā Itālijā (vien 24%), Rumānijā (29%) un Ungārijā (3%). Latvijā pētījuma veikšanas brīdī, kas sakrita ar COVID-19 pandēmijas laiku, attālināti strādāja 45% nodarbināto. Tas nav pārsteidzoši, ka nozaru griezumā, tieši IT nozare ir tā, kurā visvairāk darbinieki strādāja attālināti (61%). Tam seko finanšu un apdrošināšanas nozare (58%). Vismazāk attālināti strādāja tajās nozarēs, kurās tradicionāli nodarbināti attālināti ir vismazāk (viesmīlības sektors un pārtika – 21%). Attālinātais darbs pieaug līdz ar izglītības līmeni. Citādāka aina paveras, ja skatās, cik bieži strādā attālināti. Piemēram, Īrijā 56% no strādājošajiem strādā attālināti katru dienu, tam seko Nīderlande (50%) un Somija (46%), savukārt Ungārijā tikai 19% strādā attālināti katru dienu, Latvijā tie ir 34%.

Visvairāk ar jaunajām tehnoloģijām darba vietā strādā somi (58%), tai seko Īrija (55%) un Zviedrija (53%), Latvijā tie bija 45% – pietiekami augsts rādītājs, vismazāk strādā Kipra (33%) un Bulgārijas (34%). Kaut arī tehnoloģijas strauji ienāk mūsu dzīvēs – gan darbā, gan mājās – baiļu līmenis no darba automatizācijas vērtējams kā mērens.

Nozaru griezumā vislielākās bailes no darbu automatizācijas ir finanšu un apdrošināšanas nozarēs, tam seko IT sektors. Vismazākās bailes no darbu automatizācijas ir nekustamā īpašuma nozarē, kā arī izglītības un mākslas nozarēs. Sievietes nedaudz mazāk uztraucas par darba automatizāciju nekā vīrieši. Tai pat laikā 27% no zviedriem ir norādījuši, ka skars digitalizācija un prasmju aizvietošana, tai seko Luksemburga (10%). Latvijā saskaņā ar respondentu atbildēm tikai 6% ir skārusi digitalizācija un prasmju aizvietošana, tikpat ir Igaunijā un Somijā.

Jautājums: vai bailes par darbu automatizāciju ir pamatotas? Vislielākā digitalizācija un prasmju aizvietošana ir notikusi Zviedrijā (27%) un Īrijā (17%). Savukārt viszemākais prasmju aizvietošanas līmenis ir Latvijā (6%), Igaunijā (6%) un Itālijā (5%). Lielāka prasmju aizvietošana ir vīriešiem un gados jaunākiem nodarbinātajiem. Taču saistībā ar digitalizāciju ir nākušās klāt jaunas prasmes – Rumānijā 67%, Polijā (67%) un Itālijā (67%). Latvijā 59% nodarbināto saskaras ar jaunām digitālām prasmēm.

Digitalizācija ir uzlabojusi sniegumu darbā – visvairāk Rumānijā (47%) un Bulgārijā (46%). Latvijā apstiprinoši ir atbildējusi 28%. Savukārt tādās valstīs kā Nīderlande, Beļģija, Dānija u.c. sniegums darbā nav uzlabojies, kas skaidrojams ar to, ka jau sākotnēji sniegums darba ir bijis pietiekami augsts.

Digitalizācija nozīmē mazāku tādu darbību, kuras ir mehanizētas un atkārtojas. Visvairāk tādu darbību darba vietā, kuras atkārtojas, bet nav mehanizētas ir Bulgārijā (44%), tai seko Kipra (43%) un Rumānija (38%). Savukārt vismazāk tādu darbību veikšana, kuras atkārtojas ir Nīderlandē (15%), Zviedrijā (16%) un Dānijā (19%). Latvijas rādītājs ir salīdzinoši zems un sasniedz 25% līmeni.

Viens no veidiem, kā kāpināt darba ražīgumu, ir strādājošo iesaiste izglītībā. Šajā gadījumā Latvija ierindojas vidū starp ES-27 valstīm, darba devējiem atbildot uz jautājumu, vai ir iesaistījuši darbiniekus izglītībā ar mērķi apgūt jaunas prasmes, kuras būtu nepieciešamas darbam (65%). Salīdzinājumam Zviedrijā tādu darba devēju ir 78%, zemākais rādītājs ir Kiprā (51%), līdz ar to nevar apgalvot, ka darba devēji samērā vienlīdzīgi iesaistās darbinieku izglītībā. Lielas atšķirības ir arī novērojamas, ja vērtē nozaru griezumā. Visvairāk darbinieku ir tikuši apmācīti ieguves rūpniecībā (75%), finanšu darījumu un apdrošināšanas nozarē (75%), izglītības nozarē (75%), vismazāk darbinieki tika apmācīti tādās nozarēs kā viesmīlības un ēdināšanas nozare (46%), lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivkopība (50%), nekustamā īpašuma nozare (54%). Iesaiste izglītībā samazinās līdz ar vecumu. Tā, piemēram, ja vecuma grupā 25-34 gadi izglītībā bija iesaistīti 70% strādājošo, tad vecuma grupā 45-54 gadi vairs tikai 59% strādajošo, 55-64 vecuma grupā tikai 55%.

Vērtējot pēc izglītības formas, kādā ir bijuši iesaistīti darbinieki, tie lielākoties ir tiešsaistes kursi. Īrijā no visiem darbiniekiem, kuri piedalījās apmācībās, 80% piedalījās tieši tiešsaistes kursos, Zviedrijā un Somijā tie bija 77%, savukārt Francijā tikai 44%, Polijā 50%. Sievietes biežāk ir piedalījušās tiešsaistes kursos nekā vīrieši (66% un 55%). Klātienes kursos ir piedalījies mazāks strādājošo skaits. Visvairāk kursos ir piedalījušies strādājošie Nīderlandē – 57%, tam seko Spānija 53% un arī Īrija 53%, vismazāk kursos ir piedalījušies strādājošie Kiprā 23%, Bulgārijā 28%, Francijā 29%, Latvijā tie bija 41%. Līdzīgi datiem par mācībām darba vietā (līdzīgi kā prakse), arī šajā gadījumā Latvija ir vidū – 44% no tiem, kuri mācījās, mācību forma bija mācības uzņēmumā jeb praksē. Interesants jautājums ir par nepieciešamību regulāri atjaunot prasmes. Visvairāk tādu darbinieku, kuriem ir nepieciešams regulāri pārskatīt prasmju vajadzības, ir Īrija – 62%, tai seko Rumānija 61% un Čehija 60%. Vismazāk tādu ir Ungārijā 34%, Grieķijā 38%, Itālijā un Lietuvā 39%. Latvija tādu ir 48%, kuriem nepieciešams regulāri pārskatīt mācību vajadzības uzņēmumā.

Mūsdienu pasaule nav iedomājama bez digitālajām prasmēm, Austrijā visvairāk tiek apgūtas digitālās prasmes – 52% apgūst tieši digitālās prasmes, tam seko Portugāle ar 49%, savukārt vismazāk digitālās prasmes apgūst Nīderlandē tikai 28% un Francijā 33%, tuvu tam ir arī Latvija – tikai 33%, kas ir par maz, lai veidotu konkurētspējīgu un digitālu ekonomiku. Tās nozares, kurās vismazāk tiek apgūtas digitālās prasmes, ir veselība un sociālā aprūpe (30%) un viesmīlības un ēdināšanas pakalpojumu nozarē (30%). Pirmo vietu, saprotams, ieņem IT nozare ar 64%.

Vislabprātāk strādājošie mācībām veltītu vienu - divas dienas, to ir apstiprinājuši Maltas (33%) un Igaunijas strādājošie (35%), Vācijā tie gan ir tikai 18%, Latvijā viena populārākajām mācību formām būtu tieši 1-2 dienas, to atbalsta 30% strādājošo, 3-5 dienu ilgas mācības atbalsta jau vairs tikai 21%, taču 25% atbalstītu arī mācības no vienas līdz četrām nedēļām. Šeit gan ir novērojamas atšķirības nozaru griezumā. Gatavību mācīties no 1 vienas līdz četrām nedēļām ir pauduši strādājošie lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivkopības nozarē (38%), tam seko būvniecības nozare un nekustamo īpašumu nozare (37%). IT nozarē strādājošie gatavību mācīties no vienas līdz četrām nedēļām ir izteicis 31%.

Aplūkojot un salīdzinot valstis pēc vispārējo prasmju paaugstināšanas nepieciešamības, tad pirmo vietu ieņem Rumānija – 38% strādājošo ir nepieciešams uzlabot savas prasmes, otro vietu ieņem Luksemburga – 26%. Vismazāk prasmes ir jāuzlabo strādājošajiem Itālijā (8%) un Portugālē (9%), Latvijā tie ir 17%. Visvairāk prasmes ir jāuzlabo strādājošajiem ieguves rūpniecībā un IT nozarē, vismazāk prasmes ir nepieciešams uzlabot viesmīlībā un ēdināšanā, transportā un uzglabāšanā, ūdens apgādē un atkritumu apstrādē (14%).

Kaut arī dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, ne visiem ir digitālās prasmes, un ir iedzīvotāji, kuri nekad iepriekš nav lietojuši kādu no IT ierīcēm un internetu. Visvairāk internetu lieto Somijā (91%), otrajā vietā ir Latvija (87%), trešajā vietā ir Ungārija – 84%, salīdzinājumam vismazāk internetu lieto Kipra un Rumānija (34%). Par zināmu kvalitātes zīmi varētu kalpot rādītājs – vai ir pielietojuši sarežģītākas izklājlapu funkcijas – visvairāk tādu bija Zviedrijā (56%), Īrijā (48%), Maltā (47%), vismazāk Rumānijā – tikai 4%, Čehijā (8%), Vācijā (9%), Itālijā (11%) un Latvijā (12%).

Visvairāk digitālās prasmes apgūst Austrijā. Tādu Rumānijas iedzīvotāju īpatsvars, kuri uzlabo digitālās prasmes ir 52%, nākamā valsts ir Portugāle – 49% ir nepieciešams uzlabot digitālās prasmes, tai seko Spānija ar 18%. Latvijā uzlabot digitālās prasmes ir nepieciešams 35%, vismazāk digitālās prasmes ir nepieciešams uzlabot Nīderlandē (28%) un Francijā (33%). Kopumā datu izkliede nav liela, tas nozīmē, ka digitālo prasmju līmenis ir vienlīdz svarīgs visās valstīs. Taču ne visiem ir laika resursi, lai varētu mācīties, tā, piemēram, kaut arī 35% pieaugušo ir nepieciešams uzlabot digitālās prasmes, tikai 21% ir atbildējis, ka būtu gatavs apgūt jaunas digitālās prasmes 3-5 dienas. Vismazāk veltīt laiku mācībām trīs – piecu dienu garumā būtu dāņi (11%), kaut arī 40% dāņu būtu nepieciešams uzlabot digitālās prasmes. No nozaru viedokļa raugoties, visvairāk uzlabot digitālās prasmes ir nepieciešams tieši IT nozarē (64% strādājošo), mazāka nozīme digitālajām prasmēm ir veselības un sociālās aprūpes nozarei (30%) un viesmīlības un ēdināšanas nozarei (30%). Pastāv sakarība starp nepieciešamību apgūt digitālās prasmes un izglītības līmeni, jo augstāks izglītības līmenis, jo lielāka ir nepieciešamība apgūt digitālās prasmes.

Kopumā ņemot, visvairāk prasmes apgūt ir nepieciešams strādājošajiem Rumānijā (38%) un Luksemburgā (26%). Latvijā 17% strādājošo būtu nepieciešams uzlabot prasmes, vismazākā nepieciešamība pēc jaunām prasmēm ir strādājošajiem Itālijā (8%), Portugālē (9%) un Somijā (9%). Arī šeit ir novērojama tendence – jo augstāks izglītības līmenis, jo lielāka nepieciešamība apgūt jaunas prasmes. Tas visticamāk ir skaidrojams, ka strādājošie ar augstāku izglītību strādā profesijās, kuras ir dinamiskas un strauji mainās, līdz ar to darbiniekam jābūt gatavam darba tirgus izmaiņām un izaicinājumiem.

Cedefop ir analizējis kādas vēl prasmes ir nepieciešamas – rēķināšanas prasmes, sociālās prasmes un tehniskās jeb specifiski darbam nepieciešamās prasmes. Rēķināšanas prasmes visvairāk ir nepieciešamas strādājošajiem Rumānijā (48%), vismazāk Nīderlandē (21%), Latvija atrodas vidū ar 28% pieaugušo, kuriem ir nepieciešamas rēķināšanas prasmes. Nozaru griezumā rēķināšanas prasmes visvairāk ir nepieciešamas būvniecības nozarē (38%), vismazāk – veselības un sociālās aprūpes nozarē (20%) Ļoti lielu lomu darba tirgū un katrā uzņēmumā ieņem sociālās prasmes, kuras tieši pretēji rēķināšanas prasmēm visvairāk ir nepieciešamas veselības un sociālās aprūpes nozarē un ievērojami mazāk ir nepieciešamas būvniecības nozarē. Visvairāk attīstīt sociālās prasmes ir nepieciešams strādājošajiem Ungārijā (63%) un Rumānijā (62%), vismazāk sociālās prasmes uzlabot ir nepieciešams Dānijā (38%). Latvijā nedaudz vairāk nekā pusei strādājošo ir nepieciešams uzlabot sociālās prasmes, lai paveiktu darbu labāk. Šeit ir novērojama korelācija starp vecumu un sociālajām prasmēm, t.i., jo lielāks ir vecums, jo mazāka ir nepieciešamība uzlabot sociālās prasmes. Tas pats attiecas arī uz tehniskajām ar darba specifiku saistītajām prasmēm. Jo lielāks vecums, jo mazāka nepieciešamība apgūt jaunas vai uzlabot esošās tehniskās prasmes. Attiecībā uz tehniskajām prasmēm, jo augstāks izglītības līmenis, palielinās to strādājošo īpatsvars, kuriem ir nepieciešams uzlabot tehniskās jeb ar darbu saistītās specifiskās prasmes.

Nepietiekamas prasmes var un ietekmē nepieciešamību meklēt jaunu darba vietu, kura veiksmīgāk atbilstu darbinieka prasmēm. Vislielāko risku pazaudēt darbu saskata grieķi – 14% domā, ka pastāv iespēja zaudēt darbu. Turpat seko arī spāņi ar 11%. Vismazāk par iespēju zaudēt darbu uztraucas Maltas strādājošie – tikai 2% Maltas strādājošo uzskata, ka pastāv augsts risks zaudēt darbu. Arī Nīderlandes strādājošie saskata nelielu risku zaudēt darbu (4%). Latvijā šis rādītājs ir augsts – 8% strādājošo saskata risku pazaudēt darbu.

Visbeidzot: vai strādājošie ir apmierināti ar darbu? Darbam ir jāsniedz gandarījums un tieši prasmju atbilstība veicamajam darbam var būtiski palielināt apmierinātību ar darbu un darba rezultātus. Visvairāk Eiropā ar darbu ir apmierināti strādājošie Nīderlandē (84%), Maltā (81%), Dānijā (80%), Somijā (79%), vismazāk ar darbu ir apmierināti Itālijas strādājošie (52%), Bulgārijas ( 56%) un Polijas strādājošie (58%). Latvijā šis rādītājs salīdzinoši augsts – 74% strādājošo ir apmierināti ar savu darbu. Interesanti, ka visvairāk ar savu darbu ir apmierināti ieguves rūpniecībā strādājošie (81%), kā arī būvniecībā un izglītībā (72%). Vismazāk ar savu darbu ir apmierināti viesmīlības un ēdināšanas nozarē strādājošie, kā arī vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā strādājošie (61%). Būtiski, ka apmierinātība pieaug līdz ar izglītības līmeni.

Vairāk par pētījumu var uzzināt šeit:

https://www.cedefop.europa.eu/en/tools/european-skills-jobs-survey

Sagatavoja Linda Romele,
Latvijas Brīvo Arodbiedrību Savienība, eksperte izglītības un nodarbinātības jautājumos